Novembra svētku nedēļas ietvaros ielūkosimies senākā periodikā, tīri, lai apmierinātu savu ziņkāri un mēģinātu saprast, kādas ir bijušas mūsu attiecības ar kafiju pirmās brīvvalsts laikā. Pašķirstīsim avīzes no 1919. gada un pēc tam pārlēksim uz 1938. gadu, lai sajustu, kā šī tēma mainījās 20 gadu laikā.
1919. gada 23. decembra Strādnieku Avīze stāsta, ka augustā no Kopenhāgenas uz Rīgu tika attransportētas “labi daudz kafijas pupiņas”. Taču saprotam, ka tas bija laiks, kad rīdzinieku prioritāšu sarakstā kafija nebija pašā augšgalā, tāpēc “augstās cenas dēļ” to šeit neizdevās pārdot, un 262 maisi tikai aizsūtīti atpakaļ uz Dāniju.
Interesanti ir tas, ka toreiz ar vārdu “kafija” ne tuvu ne vienmēr tika saprasts dzēriens, kurš pagatavots no kafijas pupiņām. Tā, lūk, 1919. gada sākumā laikrakstā “Krievijas Cīņa” ziņo, ka Maskavā parādījusies jauna kafija. Ļoti lēta. Pagatavota no bietēm un tad sajaukta ar cigoriņiem. Inovācijas.
“Dzimtenes ziņas” jau 1918. gada beigās rakstīja, ka “parastās kafijas” cenas esot “ārkārtīgi cēlušās”, tāpēc sniedz pamācību, kā pagatavot ozolzīļu kafiju. Esot tik pat barojoša, kā “parastā” (no mūsdienu skatu punkta nākas piekrist – 0 kalorijas jebkurā dzērienā ir 0 kalorijas), un pie pareizā grauzdējuma esot pat garšīgāka. Sevišķi iesakāma cilvēkiem, kuri ir “nervozi un slimo ar sirds kaiti”.
Un tagad pārceļamies uz 1938. gadu, kur avīzē “Rīts” varam lasīt, ka pa šiem gadiem tradīcija graudu šķaidīšanu ar ūdeni saukt par kafiju nekur nav pazudusi. Rīgas patērētāju biedrība “Vienība” ir atraduši iespēju pārdot dedzinātu graudu “kafiju” par 20% lētāk. Būs pieejama arī “kafija” ar mazliet pievienotām kafijas pupiņām.
J. C. Freimanis tikmēr ģimenēm piedāvā kvalitatīvāku mantu ar pievienotiem veseliem 20 procentiem kafijas!
Bet ir jāatzīmē, ka, atšķirībā no 1919. gada, kad kafija te nevienam nebija vajadzīga, var redzēt, ka cilvēki saprot, labas kafijas vērtību. Skautu avīzē “Ugunskurs” varam lasīt par kafijas pozitīvajām īpašībām.
Latvieši ceļo pa pasauli, un pēc tam pastāsta citiem, ko ir redzējuši. “Latvijas Darba Kameras Ziņās” varam lasīt par somu kafijas tradīcijām.
Kafijas ietekme uz sirdi grauzdēšanas kontekstā liek domāt, ka kļūdainais priekšstats, ka, jo vairāk grauzdē kafiju, jo vairāk kofeīna tajā rodas, arī toreiz bija aktuāls.
Tikmēr “Brīvā Zeme” gada nogalē stāsta par Kamaldoli ciematu netālu no Neapoles, kur modernais pilsētu dzēriens espresso vēl nav samaitājis vietējo iedzīvotāju “labo gaumi”, respektīvi, viņi spēku ikdienai meklē nevis kafijā, bet gan “senajā spēka avotā – tīrajā kalnu vīnā”.
Tikmēr Rīgā Armijas Ekonomiskajam veikalam, pašam izsmalcinātākajam, modernākam un ērtākajam veikalam visā Baltijā, bija pašam sava kafijas grauzdētava.
Un, lūk, kas ir interesanti – ja mums varētu likties, ka bezkofeīna kafija ir mūsdienu inovācija – nekā, slavenā a/s V.Ķuze jau toreiz piedāvāja bezkofeīna kafiju, pie tam no īstām kafijas pupiņām, nevis bietēm un cigoriņiem.
Protams, no mūsdienu skatu punkta varētu paanalizēt, vai tiešām tai laikā pieejamā, Ludviga Rozeliusa izgudrotā dekafinācijas metode, izmantojot benzolu, būtu cilvēka ķermenim un labsajūtai ilgtermiņā draudzīgāka, bet, tai pat laikā atceramies to rakstu par gaumīgajiem itāļu lauciniekiem, kuri ikdienas spēku rod vīna karafē!
Visas bildes ņemtas no Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas (periodika.lv).