Šoreiz pievērsīsimies visvienkāršākajai kafijas pagatavošanas metodei, tai, kura ir pieejama ikkatram. French press, līdzīgi, kā French fries, “franču” ir tikai starptautiskajā sabiedrībā, franciski šis pats trauks tiek saukts par cafetière. Savukārt, ja runājam par pašu pagatavošanas metodi, šis speciālais trauks vispār nav nepieciešams, tādu pašu rezultātu būs iespējams sasniegt arī visparastākajā krūzē. Tālajos deviņdesmitajos, kad pie mums nebija populāri visādi stilīgi aparāti, kafijas apliešana krūzē bija visizplatītākais kafijas pagatavošanas veids. Labi, iespējams, šķīstošā kafija bija vēl populārāka, bet, domāju, paliksim pie tā, ka apspriedīsim normālu kafiju, nevis visādus derivatīvus.
Tātad, kafija, kas aplieta ar karstu ūdeni. Agrā jaunībā, mazliet pamēģinājis kafijas iekļaušanu ikdienas rutīnā, es pārstāju to dzert, jo, ja izsakāmies godīgi un precīzi, rezultāts bija nebaudāms. Un tad, vēlāk, nokļuvis Romā, kolēģa pamudināts, pamēģināju īstu kafiju – espresso – samaksā pie kases, izdzer kājās stāvot pie bāra – pilnīgi kaut kas citādāks. Un tā es atguvu kafijas baudīšanas prieku.
Bet tikmēr – kafija, kas vienkārši aplieta ar karstu ūdeni, ir kafijas ekspertu vienīgais atzītais veids, kā novērtēt kafijas kvalitāti un piešķirt tai reitinga punktus. Kāpēc? Tāpēc, ka šī pagatavošanas metode ir vispielietojamākā jebkurā pasaules nostūrī, kur jūs atrastos. Vienalga, Bolīvijas lietusmežā vai savā hiperadvancētajā labaratorijā – samal, aplej, testē – mainīgo, kuri varētu ietekmēt kafijas garšu, ir vismazāk.
Bet, kā ir teikusi viena godalgota barista, nevajag iedomāties, ka šī metode ir kaut kāda labāka, vai kā tamlīdzīgi. Tā vienkārši ir viena no metodēm, pārējās nav ne ar ko sliktākas, izvēlieties sev piemērotāko. Bet nekādā ziņā nevajag to noniecināt kā nemodernu, tāpēc nederīgu. Pareizi pagatavojot kafiju, uzlejot ūdeni uz biezumiem, rezultāts, protams, būs citādāks, nekā desmit tūkstošu vērtā espresso aparātā, taču ne obligāti sliktāks.
Tātad, kā ir pareizi? Pirmkārt, svarīga kafijas kvalitāte, svaigums un visas pārējās lietas, bez kurām daudz vienkāršāks veids, kā uzņemt kofeīnu, ir tabletes – ātri un bez liekas piepūles. Nākamais, ja jums ir pieejama kvalitatīva un svaiga kafija – maluma pakāpe. Malšanas principus apskatījām iepriekšējā rakstā, tāpēc šoreiz tikai atgādināšu – rupjš malums. Kā to panākt, skatieties savu kafijas dzirnaviņu instrukciju.
Tālāk pārejam pie pagatavošanas. Standarta proporcija ir 75g kafijas uz litru ūdens. Samaļam kafiju, aplejam ar nupat uzvārītu ūdeni (80 grādīgais, tas, kurš tek ārā no aparāta biroja stūrī, nederēs). Un tagad ir svarīgi. Tagad ir brīdis, kur liela daļa nokļūdās. Kad kafija krūzē ir aplieta, neaiztiekam to četras minūtes. Uzliekam taimeri telefonā, četras minūtes nekādas darbības ar dzērienu. Skatieties, cik skaisti burbulīši dažādās krāsās rotā jūsu kafijas biezumus, priecājieties par tiem, bet nekādā gadījumā nemaisiet! Ja izmaisīsiet, un kafijas biezumi nogulsies krūzes dibenā, ievilkšanās process būs beidzies. Tagad paceļ rokas visi tie, kuri šo daļu ir darījuši nepareizi, domājot, ka “samaisīs, lai ūdens tiek klāt, lai labāk spēj izvilkt labumu”. Nevajag kautrēties, es pats tāds esmu bijis.
Tātad, četras minūtes, pēc tam ņemiet karoti, samaisiet, paralēli visam procesam baudot smaržu. Kafijas biezumi nosēdīsies krūzes dibenā, rupjajam malumam, principā, ar to vajadzētu pietikt, bet varat, drošības pēc, nospiest metāla sietiņu, tādējādi norobežojot biezumus no dzēriena. Salejiet un baudiet. Pienu nevajadzēs. Tos visus sīrupiņus arī nē.
Jā, un, starp citu, es, kad sāku interesēties par kvalitatīvu kafiju, atkal pamēģināju uzliešanas metodi. Un sapratu, ka toreiz, tālajos deviņdesmitajos kafija likās nebaudāma ne tāpēc, ka pagatavošanas metode bija slikta, bet gan tāpēc, ka izmantotā kafija nebija domāta baudīšanai.
