Esam atgriezušies jau no otrā ceļojuma, kuru aizvadījām, ik rītu sākot ar līdzpaņemto, pašu grauzdēto kafiju. Pirmajā brīdī it kā liekas – diezgan sarežģīti – papildus visam pārējam ceļojumā nepieciešamajam, vēl iepakot arī kafijas pupiņas un visu pārējo pagatavošanai nepieciešamo. Taču – nav tik traki. Visdrīzāk, ka ir iespējams vēl vienkāršāk, taču mūsu izpildījumā vajadzēja sekojošas lietas:
- kafiju (izvēlējāmies mūsu pašu Brazīlijas Rancho Dantas kafijas pupiņas);
- kafijas dzirnaviņas (mums ir rokas malējs Knox Aergrind, absolūti lielisks agregāts, bet derēs arī citi; galvenais, lai tam būtu dzirnaviņas, nevis asmeņi);
- mokas kanna (iespējams, citreiz ņemsim citu rīku, bet šoreiz izvēle krita par labu mokai).
Tā, kā uz ceļojumu laiku mums vēl nebija pieejami īstie maisiņi, kurus var ne tikai attaisīt, bet arī aiztaisīt, vēl papildus līdzi ņēmām trauku, kurā iebērām kafijas pupiņas. Ar to arī gadījās maza aizķeršanās Rīgas lidostā, jo man bija radusies “ģeniāla” doma, ka, vietas taupīšanas nolūkos, kafijas konteinerī starp pupiņām ir vieta kafijas dzirnaviņām. Tā kā konkrētās kafijas dzirnaviņas ir diezgan pamatīgs metāla priekšmets, drošības kontroles darbiniekiem šī mana konstrukcija radīja aizdomas. Atpakaļceļā, kad dzirnaviņas netika iesaiņotas tik radoši, nekādi papildus jautājumi netika uzdoti.
Mums ceļojumos kafija ir viena no tām lietām, kura agrāk vai vēlāk (drīzāk agrāk) sāk pietrūkt. Jā, Itālijā un tamlīdzīgās vietās, kur ar kafijas kultūru viss ir kārtībā, vēl ir iespējams iztikt, taču citur diskomforts iestājas ātrāk. Bet – nav neatrisināmu lietu.
Kafiju pagatavot ar mokas kannu mēs iemācījāmies pirms daudziem gadiem, kad nedēļu nodzīvojām Venēcijā. Konkrēti Venēcijai kā vietai nav nekādas tiešās saistības ar šo kafijas pagatavošanas metodi, taču tā sakrita, ka dzīvoklī, kuru toreiz īrējām, virtuvē bija pieejams tieši šis agregāts. Pārdesmit minūtes internetā, un tapa aptuveni skaidrs, kā to lietot. Atskatoties vēsturē, ir skaidrs, ka rezultāts bija tāls no ideālā, jo es neatceros, ka mēs būtu maluši kafijas pupiņas, attiecīgi, izmantojām to, kas bija pieejams, tātad, vecu, maltu kafiju, bet vismaz iemācījāmies ko jaunu.
Ar mokas kannas metodi pagatavotai kafijai nepieciešams malums, kurš ir mazliet rupjāks par espresso malumu. Katram ir jāeksperimentē, līdz tiek iegūta īstā garša, kura pašam liekas ideāla. Princips parastais – ja par rūgtu, maļam rupjāk, ja par skābu, maļam smalkāk. Dozēšana mokas kannai ir vienkāršāka par vienkāršu. Kafijas sietiņu pieberam līdz malām. Bet pieberam, nevis beram, piespiežam, sakratām, lai vairāk saiet. Piebērt ar kaudzīti un nolīdzināt līdz ar malām. Tikko kā mēģināsiet piespiest, sakratīt, lai neiet zudumā visa samaltā kafija, rezultāts būs nevēlams papildus rūgtums.
Ūdens tilpni piepildām ar karstu ūdeni līdz drošības vārstam, mazliet zemāk. Ar karstu tāpēc, ka eksperimentālā kārtā ir pierādījies, ka tā sanāks labāk, kafijā nebūs tik daudz rūgtuma. Un tad liekam visu sistēmu uz plīts un karsējam uz maksimumu. Bet prom iet nedrīkst, vāku jāpaceļ augšā un jāgaida, kad sāks nākt kafija. Tikko tas sāk notikt, slēdzam karstumu uz mazāko un baudām skatu.
Šī pagatavošanas metode nav panaceja, eksperimentējiet! Atradīsiet sev vispiemērotāko kafijas malumu (kurš, pilnīgi noteikti, lai dzīve neliktos pārāk vienkārša, būs citādāks katrai kafijas pupiņu šķirnei) un baudīsiet lielisku kafiju mājās, laukos vai tālākā ceļojumā. Priekā!
